Mūsdienu veselības aprūpes sistēmas ideoloģija
Apskatīt komentārus (0)
21.03.2014
Avots: Viktors Avotiņš | Viedokļi | 19. februāris | "Brāķis kā ideoloģija" | http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/111706-brakis-ka-ideologija.htm |
Krievijas impērijā XIX gadsimta trīsdesmitajos gados bijusi mēra epidēmija un zemnieki slaktējuši dakterus, jo uzskatījuši tos par mēra iznēsātājiem. Francijas dienvidu rajonos ap to pašu laiku arī gadījies mēris.
Tur cilvēki sākuši slaktēt ne tikai tos, kuri izskatās pēc dakteriem, bet arī parīziešus (jo tie aplaiž zemniekus ar mēri, lai iegūtu viņu zemes). Tolaik tā bija tumsonība. Bet šodien?
Nu kā gan savādāk? Tumsonība! Taču tikai tiktāl, ciktāl runa ir par attieksmi pret ārstiem. Ciktāl runa ir par veselības aizsardzības sistēmu, kura nespēj un nespēj panākt tautas veselības ainas uzlabošanos, kuras līdzšinējā tā saukto reformu «ideoloģija» faktiski vecinājusi slimību izplatību, tiktāl runa ir par tumsonību pašā sistēmā. To vajadzētu piebeigt. Manā uztverē sistēma jau labu laiku necenšas vis ļaužu veselības, bet slimību «industrijas» dēļ. Tā uzskata par pieņemamu atteikt vai atlikt ārstēšanu nevis profesionālu apsvērumu, bet dažādu blakusfaktoru dēļ. Tā gadiem (tā tad apzināti) uztur dažnedažādus birokrātiskus un organizatoriskus šķēršļus starp pacientu un viņa veselību, starp medicīnas institūcijām un slimības ārstēšanu cilvēka stāvoklim visatbilstošākajā laikā un veidā. Par bezmaz vienīgo medicīnas pieejamības kritēriju ir kļuvusi nauda, pēc vajadzības aizmirstot tādus kritērijus kā savlaicīgums, kvalitāte, augsts vidējais ārstu un medicīnas iestāžu līmenis. Sistēma runā par profilaksi un apelē pie sabiedrības apziņas, taču nespēj piedāvāt sabiedrībai pretimnākošu, ieinteresētu, pietiekami stingru un saturīgu atbalstu veselīgam dzīvesveidam valsts politikas līmenī. Ja pieņemt PVO uzskatu, ka medicīnas ieguldījums cilvēka veselībā ir 20%, tad nav saprotams, kāpēc sistēma neintegrē konkrētā politikā visus elementus, kas šo veselību nosaka (dzīves apstākļi, ekoloģija, pārtika
). Tai pietiek bezkaunības izmantot profilaktiskus pasākumus kā naudas sūkņus. Jo šajos pasākumos atklātam slimniekam tiek teikts, ka visi viņam pieejamie ārstēšanas ceļi iet tikai un vienīgi caur viņa maku. Sistēma pieļauj diskrimināciju veselības aprūpē gan vecuma, gan mantiskā stāvokļa dēļ. Tā gadiem vaimanā par finansiālu badu, bet nav vīžojusi pat tik daudz, kā korelēt valsts praksē visiem zināmo sabiedrības novecošanas faktu ar reālo demogrāfisko slodzi uz strādājošajiem. Tā pārnes atsevišķu cilvēku atbildībā problēmas, kuru cēlonis ir pašas sistēmas rīcības kvalitāte. Ieskaitot finansēšanu. Kā sistēma (!) tā vairs neglābj dzīvības, bet dzīvo (parazitē) uz cilvēku dzīvības risku rēķina. Cilvēks tai vienaldzīgs. Jo pārāk acīmredzams ir tas, ka ij VM, ij valsts politikai izdevumi medicīnai ir tēriņi, nevis investīcijas cilvēkā. Tāda līdz šim bijusi oficiālā paradigma, kura noteikusi attieksmi pret tautas veselību.
Veselības ministrijas Saeimā iesniegtais veselības finansēšanas likumprojekts ir tik vien kā laba augšminētā ilustrācija. Varētu jau teikt, ka VM iesniegusi Saeimā brāķi, kuru Saeima ir saskatījusi, kādēļ runā par likumprojekta atdošanu pārstrādāšanai. Taču man šķiet, ka VM (sistēma) iesniegusi Saeimā kārtējo augšminētā garā ieturēto ideoloģisko konceptu, kuru Saeima pūlas attaisnot. Citādi projekts tiktu noraidīts principā un no VM beidzot tiktu pieprasīta tautas veselības uzlabošanai pievērstas politikas paradigma. Dažādas ārstu grupas uzskata, ka veselības aprūpei likumprojekts neko nedos. Tiesībsargs uzskata, ka likumprojekts, valdības koncepcija nav sociāli taisnīgi un «nenodrošina ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, tā vairos bezdarbnieku un pabalstu saņēmēju skaitu, veicinās sociālo atstumtību un pasliktinās Latvijas iedzīvotāju tā jau kritisko veselības stāvokli». Savukārt likumdevējam likumprojekts šķiet konceptuāli (!) pieņemams arī kā līdzeklis «sakārtot nodokļu maksātāju attiecības ar valsti». Likumdevējs kārtējo reizi gatavs padarīt vienkāršus ļaudis vainīgus par to, ka ekonomika Latvijā dzīvošanai labprāt izvēlas pelēko zonu. Citā analīzes līmenī nebūtu pārāk grūti pamatot to, ka šādi likumprojekti ir laba ilustrācija izpildvaras nespējai nodrošināt tādus ekonomikas virzības scenārijus, lai tā kaut elementāri spētu pildīt valsts saistības cilvēku priekšā.
Atpakaļ