Kāpēc neviens nevar izārstēties?
Apskatīt komentārus (7)
08.12.2016
Biologs Leonīds Margolis: «Par īpatnībām, sasniegumiem un neveiksmēm zinātnes cīņā ar HIV» (intervijas fragments, pilna intervija krievu valodā saitē https://meduza.io/feature/2016/12/06/virus-kak-shpion-kotoryy-popal-kuda-to-v-druguyu-stranu-i-nichem-sebya-ne-vydaet)
Bet kāpēc neviens nevar izārstēties?
HIV, tāpat kā jebkurš cits vīruss, ierosina imūnās atbildes reakciju. Taču pa to laiku vīruss tik ļoti mainās, ka imūnā atbilde nepārtraukti atpaliek. Tā, acīmredzot, ir unikāla situācija. Tas, ka HIV tik ļoti mainās, ir bioloģisks paradokss. Lielākā daļa organismu ir noregulēta uz sevis atražošanu. Mēs esam līdzīgi tētim un mammai, vecmāmiņām un vectētiņiem. Viss ir orientēts uz gēnu saglabāšanu un ļoti lēnām pārmaiņām, dabiskās atlases veidā tās "tiek pārbaudītas uz kvalitāti" vai labāk dzīvot ar tām vai bez tām. Bet šis vīruss izvēlējies absolūti citu stratēģiju - tas uzreiz nav līdzīgs vecākiem, un tieši tāpēc tam izdodas izvairīties no imūnās atbildes reakcijas. Vīruss ir ieprogrammēts tā, ka katrā vīrusa replikācijas (jauna vīrusa parādīšanās) ciklā genomā notiek daudz kļūdu. Bet vīrusa daudzums, kas katru dienu producējas cilvēka organismā, sasniedz astronomiskus apjomus 10 vienpadsmitajā pakāpē. Ja jūs naktī kaut kur laukos skatāties uz Piena ceļu, jūs redzat ne vairāk kā 10 piektajā pakāpē zvaigžņu, pārējais ir zvaigžņu migla. Tad, lūk, inficēta cilvēka organismā katru dienu rodas miljons reižu vairāk vīrusu. Un katrs desmitais vai simtais vīruss atšķiras no iepriekšējā. Tā ir iespaidīga daudzveidība.
Ja tas tik ātri mainās, vai var rasties kāda supermutācija, pret kuru visas esošās zāles būs bezspēcīgas?
Jā, tagad mēdz būt gadījumi, kad vīruss ir tik ļoti mutējis, ka nevienas zāles netiek ar to galā. Paši preparāti izraisa šo vīrusa atlasi. Un tā ir liela problēma. Ja cilvēks zāles lieto neregulāri, vīrusa mutācija viņa organismā notiks ātrāk. Šeit notiek tas pats, kas ar baktērijām un antibiotikām. Ja jūs, sākot lietot šos preparātus, neiziesiet pilnu kursu, ir liela iespējamība, ka jūs atlasīsiet tās baktērijas, kas ir noturīgas pret jūsu antibiotikām. Taču, par laimi, patlaban pret HIV ir vairāk nekā 30 zāļu, un, kombinējot šos preparātus, parasti ir iespējams cīnīties ar šādu rezistenci (noturību pret zālēm).
Vai tagad ir izstrādnes, kas orientētas uz to, lai cilvēkam pilnībā izārstētu HIV infekciju?
Izstrādnes ir, bet līdz panākumiem vēl tālu. Kā cilvēks inficējies, teiksim, ar gripas vīrusu? Vīruss inficē šūnas, sāk vairoties, mūsu imūnsistēmas cīnās ar to, vīruss pazūd no organisma, - un viss, esam tajā pašā stāvoklī, kādā bijām līdz saslimšanai. Ar HIV notiek citādi. HIV iekļūst šūnās, taču daļā šūnu tas nekādi neizpaužas. Vīruss darbojas kā spiegs, kas ir nokļuvis kaut kur svešā valstī un nekādi sevi neatklāj. Vīrusu atklāt ir neiespējami. Tāds ietekmēšanas aģents. Un mūsu imunitāte nespēj konstatēt tās šūnas, kas vienkārši klusē, kaut tajās ir ieperinājies vīruss. Atbrīvoties no tāda klusējošas rezervuāra dabīgā ceļā nav iespējams. Bet kā to varētu izdarīt citādi, pagaidām nav skaidrs.
Nav pat ideju?
Ir dažas idejas, kā atrast šīs šūnas, izgriezt no tām vīrusa genomu, kas tur ir ieperinājies, bet tas viss pagaidām ir aizmetņa stadijā. Vēl ir ideja stimulēt vīrusa vairošanos, tas ir, panākt, lai šis klusējošais rezervuārs producētu vīrusus, tad šūnas būs aktīvas un mēs tās varēsim iznīcināt ar zālēm. Taču visdrīzāk būs ļoti grūti panākt, lai šādas nomaskējušās vīrusi-šūnas simtprocentīgi sevi atklātu. Daži spiegi vienalga paliks organismā un galu galā uzsāks savu kaitniecisko darbību ražo vīrusus, kas inficē citas šūnas.
Kā zināms, ir HIV neuzņēmīgi cilvēki. Vai tas var kaut kā palīdzēt zāļu izstrādnē?
Pirms dažiem gadiem atklāja, ka šādiem cilvēkiem uz šūnu virsmas nav CCR5 molekulas, kurai HIV pieāķējas un caur to iekļūst šūnā. Tā ir cilvēka genoma mutācija, kas sastopama tikai baltajai rasei tikai vienam procentam ciklvēku. Bet mēs nevaram cilvēkiem speciāli radīt šādu mutāciju, turklāt atklājās, ka tā nemaz nav tik nevainīga. Piemēram, šādiem cilvēkiem ir paaugstināta iespējamība inficēties ar Rietumu Nīlas vīrusu. Kāpēc tā nav skaidrs.
Vai ir zināms par kādām citām mutācijām, kas cilvēkus padara HIV neuzņēmīgus?
Ir cilvēki, kas it kā ir vīrusa nēsātāji, taču slimība viņiem neattīstās. Viņus sauc par long-term non-progressors. Viņi arī tika izmeklēti krustu un šķērsu, taču kādu vienotu mutāciju neatrada, turklāt noskaidroja, slimība viņiem galu galā attīstās, tikai lēnām. Acīmredzot viņiem ir kādi spēcīgi imunitātes elementi, taču tos ir grūti izmantot kā ārstēšanas pamatu.
Vai ir kādi jauni līdzekļi, lai novērstu HIV nodošanu no mātes bērnam?
Tās metodes, kas jau pastāv, ir pietiekami labas. Tagad gandrīz tiek garantēts, ka māte bērnu neinficēs ar HIV, ja būs profesionāla pieeja. Tas ir viens no ļoti lieliem zinātnes panākumiem. Tādēļ ir tikai 10% iespējamība, ka vīruss normālu dzemdību laikā tiks dabiskā ceļā no mātes nodots bērnam. Taču izrādās, ka šī nodošana notiek nevis mātes ķermenī, bet dzemdību laikā, kad bērns virzās pa dzemdību ceļiem un sarijas mātes asinis. Tāpēc radās burvīga ideja: ja šajā dzemdību brīdī vīrusa nebūs, tad inficēšanās nenotiks. Tā arī rīkojas, jo šodien nav nekādu problēmu uz īsu brīdi pārtraukt vīrusa vairošanos. Līdz ar to tagad, kad mātes zina savu statusu un lieto zāles, bērna inficēšanās iespējamība ir zemāka par vienu procentu.
Sievietēm neaizsargāta seksa laikā ar HIV pozitīvu vīrieti inficēšanās risks ir 1 pret 1250. Vīriešiem risks inficēties seksa laikā ar HIV pozitīvu sievieti ir vēl mazāks. Kāpēc pie mums ir tik daudz HIV inficēto cilvēkus, ja pastāv tik zems risks nodot vīrusu?
Inficēšanās iespējamība neaizsargāta dzimumakta laikā tiešām šķiet zema, it īpaši, ja salīdzina ar gadījumiem, kad tikusi lietota netīra šļirce, ko iepriekš izmantojis cilvēks ar HIV infekciju. Taču lieta tāda, ka cilvēkam atšķirībā no dzīvniekiem nav pārošanās perioda, dzimumakti ir visa gada garumā. Inficēšanās iespējamība neaizsargāta dzimumakta laikā ir niecīga, toties dzimumaktu ir ārkārtīgi daudz, līdz ar to epidēmija strauji izplatās.
Kā pēdējā laikā ir mainījusies HIV inficēto cilvēku dzīve?
Cilvēki, kas pirms 20 gadiem nomira gada laikā, tagad būtu dzīvojuši ilgi. Tas ir kolosāls medicīnas panākums!Ja iepriekš ik pēc noteiktām stundām vajadzēja lietot daudz tablešu, tad patlaban nepieciešamā zāļu deva ir ietilpināta 1-2 tabletēs, tāpēc medikamentu lietošana ir kļuvusi vienkāršāka. Zāļu kombinācija vairumā gadījumu vīrusu praktiski uzveic simtprocentīgi, pēc zāļu iedarbības pat ar visprecīzākajām metodēm neizdodas konstatēt vīrusa klātbūtni asinīs. Taču šodien ir noskaidrots, ka notiek kaut kādi procesi, kuru iespaidā šie cilvēki ātrāk noveco. Viņiem parādās sirds un asinsvadu slimības, diabēts, par 10-15 gadiem agrāk vispārējs panīkums, nekā kontroles grupā, kuriem šī vīrusa nav. To izdevās atklāt tikai tagad, jo parādījušies cilvēki, kas ļoti ilgi dzīvo bez vīrusa. Kāpēc ir tā, absolūti nav skaidrs. Acīmredzot vīruss kaut ko ir inducējis (iespējams, to pašu imūno aktivāciju), kas pat pēc desmit gadiem var novest pie šādām slimībām. Bet tas vēl ir jāizpēta.
Atpakaļ