Uzrakstiet mums

NRA.lv: Tiesībsargs apmeklēja Valmieras cietumu
Apskatīt komentārus (0)


25.01.2012

NRA: Tiesībsargs: jābeidz sabiedrības atriebība pret ieslodzītajiem | Trešdiena, 25.janvāris (2012), plkst.06:39 | Edgars Gertners | http://zinas.nra.lv/latvija/64687-tiesibsargs-jabeidz-sabiedribas-atriebiba-pret-ieslodzitajiem.htm
Apstākļi ieslodzījuma vietās ir necilvēcīgi un pazemojoši, uzskata tiesībsargs Juris Jansons. Gan notiesātie, gan tie, kuri vēl gaida Temīdas spriedumu, spiesti gadiem ilgi sēdēt pāris kvadrātmetros, kur nav pieejama medicīniskā palīdzība un gandrīz visas kaites tiek ārstētas ar analgīnu.
Vien niecīgai saujiņai notiesāto ir iespēja pašiem nopelnīt iztiku un atlikt naudu, lai pirmajās dienās pēc atbrīvošanas nebūtu jāmirst badā. Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc aptuveni 60% cietuma maizi ēdušo aiz restēm nokļūst atkārtoti. «Sabiedrības netiešā atriebība ieslodzītajiem ir jāpārtrauc, jo agri vai vēlu viņi atgriežas mūsu vidū, un visbiežāk sabiedrība nav gatava pieņemt naidīgi noskaņotus cilvēkus,» saka J. Jansons. Lai mainītu attieksmi un priekšstatus par to, kas notiek cietumā, viņš nolēmis regulāri apmeklēt Latvijas ieslodzījuma vietas un pacelt tām uzlikto noslēpumu plīvuru. Neatkarīgā viesojās Valmieras cietumā, kur vēl pirms gada daļu ieslodzīto turēja pagrabā.
Šobrīd pagrabs ir tukšs, taču dzīve augstākajos stāvos tāpēc kļuvusi saspiestāka. Kamerā dažos kvadrātmetros lielākoties dzīvo pieci līdz deviņi cilvēki, un gadās, ka dažam pagalvis atrodas blakus tualetes podam. Tikai nesen ar Satversmes tiesas spriedumu noteikts, ka ķemertiņš jānorobežo ar aizslietni vai aizkariem. Cietuma uzraugi ar šo normu nav apmierināti, jo, lūkojoties caur durvju actiņu, vairs nevar pilnībā kontrolēt kamerā notiekošo.
«Ja vēl tiesībsargs panāks, ka notiesātie var tikties ar apmeklētājiem bez stikla barjeras, tad vispār būs jautri,» ironiski saka Valmieras cietuma priekšnieks Roberts Balodis. Problēmu netrūkst jau tagad – visdažādākajos veidos ieslodzītajiem piegādā gan mobilos telefonus, gan alkoholu, gan narkotikas. Grādīgo dziru brūvē arī cietuma sienās, dažkārt pat neiedomājamos daudzumos. Piemēram, apsardzes žurnālā vairākkārt lasāmi ieraksti, ka pie kāda ieslodzītā gultas piesietā maisiņā atrasti 4,5 litri alkohola surogāta! Kunga prātā ieslodzītie izklaidējas, cits citu iekaustot, taču sargiem allaž tiek stāstīta kāda pasaka. Arī Igors izolatorā nonācis par dzeršanu un stāsta, ka plūmei līdzīgo aci uzsitis, pakrītot no poda. «Biju tik piedzēries, ka galva sagrīļojās un nokritu uz flīzēm, es jau vairs neko neatceros. Agrāk biju Latvijas čempions cīņā, biju arī PSRS izlasē, toreiz jau biju sasitis galvu un tāpēc tagad neko neatceros,» kā no grāmatas stāsta Igors. Zīmīgi, ka viņa traumas – gan uzdauzīto lukturi, gan plēsto plaukstas brūci – cietuma apsargi ir piefiksējuši, taču Vidzemes slimnīcā, kurp Igoru nogādāja, ārsts vairākas acīmredzamas detaļas savā ziņojumā nav pieminējis.
Brīnumzāles analgīns
Atbilstoši likumam ieslodzījuma vietās nodrošināta tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība. «Citos gadījumos tiek uzspiesta trīs ciparu kombinācija 112 un uz notikuma vietu izbrauc ātrā palīdzība,» skaidro Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks Visvaldis Puķīte. Valmieras cietuma Medicīnas daļas vadītāja Inta Karnāta ar lepnumu teic, ka likuma prasības mediķi varot izpildīt bez problēmām. Atverot plauktus, redzams, ka mediķe nemelo – zāles nudien ir. Uz vairāk nekā 700 ieslodzītajiem dažas paciņas analgīna un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas tūbiņas ar ārstnieciskām ziedēm...
Ar putekļiem pārklājas arī zobārsta kabineta tehnika, par kuru nekaunētos pat galvaspilsētas klīnikās. Diemžēl par 194 latiem uz rokas neviens speciālists nav gatavs strādāt. Tikmēr ieslodzītajiem ar zobu sāpēm nākas mocīties nedēļām ilgi, un kas ir viņu vienīgais glābiņš? Protams – analgīns! «Gaidīju trīs nedēļas, tur ārā jau arī ir rindas. Galvu plēsa kopā, viss bija sapampis – divus zobus izrāva,» saka ieslodzītais Aleksandrs.
Cietumā bieži nonāk cilvēki ar ielaistām kaitēm un smagām slimībām, taču viņu ārstēšana praktiski nav iespējama, jo zāļu nav. Ironiskā kārtā medicīnas punkts ierīkots otrajā stāvā un invalīdiem vai ieslodzītajiem ar kustību traucējumiem nokļūšana pie ārsta līdzinās kāpšanai Everestā. I. Karnāta gan uzsver, ka pie gulošajiem pacientiem mediķi iet paši un pat palīdz nokļūt līdz tualetei. Taujāti, vai sacītais ir tiesa, lielākoties ieslodzītie galvu pakratīja noraidoši.
Mācīties izvēlas mazākums
Lai varētu dzert kaut cik tīru ūdeni, aiz restēm sēdošie liek lietā iztēli. Piemēram, Aleksandrs uztaisījis savu ūdens filtru – nogriezis limonādes pudelei dibenu un līdz pusei to piepildījis ar ogli. «Iznāk tīri dzerams. To, ko mēs dabūjam, dzert nevar,» saka sirmais vīrs, rādot nodzeltējušo pudeli, kurā glabā cietuma krāna ūdeni. Cietuma mūros viņš pavadījis jau desmit gadus – notiesāts, jo pēc 20 gadu kopdzīves nositis sievu. «Vēl man jāsēž pieci gadi, bet esmu jau te pieradis, ārā mani neviens negaida, man neviena vairs nav. Pensija arī maza – 59 lati, kam es vairs esmu vajadzīgs? Varbūt iekārtošos pansionātā, kas zin’,» nopūšas Aleksandrs.
Kaut arī atsevišķi cietumnieki atzīst, ka slinkošana viņiem patīk, vairums vēlas strādāt, lai nauda nebūtu jāņem no piederīgajiem un zāles varētu nopirkt paši. Valmieras cietumā iespējams apgūt metinātāja, galdnieka un elektriķa profesiju, taču mācīties izvēlas mazākā daļa ieslodzīto.
«Ārā tādus tipiņus, kas pabijuši cietumā, neviens strādāt neņem. Ko dod tās deviņas klases, ko te varam apgūt, ja ārā cilvēki pat ar augstāko izglītību nevar darbu dabūt!» saka ieslodzītais Adrians. «Mums te ir tikai divas valodas – latviešu un krievu, būtu kruta, ja varētu mācīties arī angļu, vācu un skandināvu valodas,» piebalso viņa kameras biedrs Nikolajs.
Cietuma teritorijā izvietots uzņēmums, kurā 33 apcietinātie taisa koka pāļus un koka paliktņus noliktavām. «Vajadzētu sakārtot likumīgo pamatu tam, lai ieslodzītie varētu strādāt valsts labā un par to saņemt samaksu. Reāli viņi varētu veikt jebkādus darbus,» uzskata V. Puķīte. Taču reālajā dzīvē uzņēmēji ieslodzītos nodarbināt nav ieinteresēti, jo tā ir liela atbildība, savukārt IeVP darbu nedrīkst dot, jo to neatļauj likums.
Risinājums – jauni cietumi
Cietumniekam pēc atbrīvošanas piešķir tikai ceļanaudu līdz mājām – ja viņam nav tuvinieku vai iekrājumu, tad visbiežāk viņš ātri vien nonāks atpakaļ ieslodzījumā, tendences komentē tiesībsargs. «Piemēram, ja šādu cilvēku izlaiž piektdienas vakarā ārā, var gandrīz simtprocentīgi teikt, ka pirmais, ko viņš darīs – kādam uzbruks un viņu aplaupīs. Lai saņemtu palīdzību, ir jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā, taču paiet vismaz mēnesis, lai cilvēks pierādītu, ka ir maznodrošinātais. Tajā laikā taču viņam arī jāēd,» saka J. Jansons.
Pēc soda izciešanas tikai apmēram 30% bijušo ieslodzīto ir spējīgi iejusties sabiedrībā, uzskata Valmieras cietuma priekšnieks R. Balodis. «Infrastruktūra mums neļauj apkarot noziedzību, jo lielajās telpās kopā ir pa 60–70 ieslodzīto, un sociālie darbinieki var pilnām mutēm stāstīt vienu, bet ikdienā tur notiek pilnīgi citas informācijas apmaiņa,» saka R. Balodis.
Pēc tiesībsarga domām, situāciju varētu uzlabot, uzbūvējot jaunu cietumu, kur ieslodzītie kamerā būtu pa divi, ne vairāk. Tad būtu lielāka iespēja, ka jaunieši, kuri sodu izcieš pirmo reizi, nesāktu iet pieredzējušo cietumnieku pavadā. Tad nebūtu speciāli jānodala tie, kuriem ir pensija vai ģimene, no tiem, kuriem naudas nav un kuri ir ieinteresēti, lai cietumā nonāktu arvien jauni naudasmaki. To, ka jaunu cietumu būvniecība attaisnojas, pierāda Igaunijas pieredze, kur uzbūvētas modernas ieslodzījuma vietas un problēmas, kas bijušas līdzīgas kā Latvijā, izzudušas, saka J. Jansons. Pašreizējie apstākļi tikai veicina sistēmu, kur sabiedrībai par cietumnieku nodarījumiem ir jāmaksā vairākkārt.