Liepājniekiem.lv - stāsts par dzīvi ar HIV
Apskatīt komentārus (0)
01.03.2020
Avots: Liepājiniekiem.lv | Pilns raksts «Gribējās nozust, nomirt un aizmirsties. Liepājnieka stāsts par dzīvi ar HIV» | Agnese Kuplēna | https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/gribejas-nozust-nomirt-un-aizmirsties/ |
<... Likās, ka aplipinās uzšķaudot
Šim apgalvojumam piekrīt arī Ēriks, bijušais liepājnieks, kas tagad dzīvo un strādā Madonā. Viņš Kurzemes Vārdam uzticēja savu stāstu par inficēšanos, par bailēm, atzīšanos un slimības pieņemšanu. Man nebija ienācis prātā pat aizdomāties par kaut kādu HIV. Kad par to uzzināju, nevēlējos pieņemt diagnozi, iestājās pilnīgs šoks gada garumā. Nebija viegli saņemties, lai izstāstītu ģimenei. Vidējā māsa sākotnēji mani atgrūda. Viņai likās, ka aplipināšu viņu tiekoties un runājoties. Tagad laikam kaut ko palasījusi, saprot, ka tas nav iespējams, tā nav gripa, ko šķaudot var izplatīt. Es jau apzinos, ka mana reakcija toreiz bija muļķīga, jo, ja laikus sāk lietot zāles, var dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi, taču ir jāsaprot, kāds iestājas šoks, ja par to neesi nekad pat aizdomājies, stāsta vīrietis.
Ēriks par diagnozi uzzināja, kad gribēja ziedot asinis. Pirms kādiem septiņiem gadiem devos kārtējo reizi uz donoru centru. Līgumā donoriem rakstīts, ka pēc 10 dienām var piezvanīt, lai uzzinātu asins rezultātus. Es, apzinīgs būdams, piezvanīju. Man palūdza atbraukt uz donoru centru vēl pēc 10 dienām. Bija nemierīgi ap sirdi, sapratu, ka tā nav ierasta procedūra. Kad ierados, man teica, ka steidzami jādodas uz infektoloģijas centru. Aizbraucu. Tur man pateica, ka atklāts HIV. Man? Nevarēju tam noticēt. Neviens neko lāga arī nepaskaidroja, kas tas ir, kā tas ietekmēs manu dzīvi. Teica tikai, ka jālieto izrakstītās zāles, un sāka man gudrā valodā kaut ko klārēt par vīrusa noslodzi. Bet es neko neuztvēru. Man gribējās nozust, nomirt un aizmirsties. Šādos centros reāli pietrūkst izskaidrojošas informācijas un psihologa klātbūtnes, jo tev vienā minūtē dzīvē viss mainās, viņš atceras.
Ja es asiņoju, bēdziet!
Vīrietis pastāsta, ka bija sevi norakstījis, nebrauca pie ārstiem un nelietoja zāles, jo domāja, ka nav jēgas. Vienīgi uzticējis savu stāstu kādam labam draugam. Viņš nav ļāvis padoties un piespiedis doties uz infektoloģijas centru, kur uzsākts ārstēšanās kurss. Kad sācis dzert zāles, kuras mazina vīrusa aktivitāti, parādījušās nepatīkamas blaknes slikta dūšā, ģībšana, reiboņi. Tā jau nevar pat normāli pastrādāt. Atkal metu visu pie malas un pārtraucu lietot medikamentus. Labāk jau nepalika. Tad atkal, uzticamu draugu sarāts un aizvests pie dakteres, viņš saņēmis jaunas zāles. Šīs esot bez blakus parādībām, un varot normāli strādāt un dzīvot.
Es tikai ar šīm zālēm sapratu, ka HIV nav sinonīms vārdam nāve. Esmu pieņēmis savu diagnozi, regulāri lietoju zāles, un viss ir it kā kārtībā. Protams, dzīves kvalitāte ir sabojāta, netiekos ne ar vienu ārpus draudzības robežām, bet, runājot par pārējo, gan sev neko neliedzu dzīvoju tāpat kā līdz šim, optimisma pilns ir madonietis. Viņš arī atklāj, ka mēģina sevi pasargāt no citām slimībām, jo tās HIV vīrusa nēsātājiem var būt liktenīgas. Decembrī saslimu ar gripu. Pārbijos ne pa jokam. Bija smagas komplikācijas, nogulēju mēnesi, bet, paldies Dievam, viss ir kārtībā, atviegloti nopūšas Ēriks. Viņš gan stāsta, ka neesot labuma bez ļaunuma lietojot spēcīgās zāles, aknas esot sliktā stāvoklī. Bet tā jau ir visu nevar gribēt. Ar to jārēķinās, ka, lietojot tik spēcīgus medikamentus, tie kaut kādā veidā iespaidos organismu.
Ērika kolēģi viņu raksturo kā kolektīva kurbuli, kas vienmēr ir aktīvs, jautrs, visus aizstāv. Man nav problēmu apkārtējiem atklāt savu diagnozi. Dzīvoju pēc godīguma principa ja cilvēks ar mani kontaktējas, viņam ir jāzina mana diagnoze. Tāpēc visiem esmu pateicis bučoties un dzert mēs kopā varam, bet, ja redzat, ka man kaut kur ir asinis, bēdziet un sauciet ātros. Es negribu nevienam nodarīt ļaunu savas diagnozes dēļ, tāpēc izturos pret to atbildīgi, atklāts ir vīrietis.
Taču ne vienmēr ļaudis ir tik godīgi. Ērika partneris acīmredzot nebija līdz galam vaļsirdīgs. Es negribu nemaz par to domāt. Pats esmu vainīgs, uzticējos, pat neiedomājos. Varbūt viņš nezināja
nezinu. Mēs vairs neesam tikušies, pauž Ēriks. Es gribētu, lai cilvēki nebaidās, lai nepieļauj manas kļūdas. Ja tā ir gadījies, tad vajag klausīt ārstus, lietot zāles un dzīve turpināsies, būs citādāk, bet viss turpināsies, savu stāstu noslēdz Ēriks. ...>
Atpakaļ