Kāpēc izvairāmies no cilvēkiem ar HIV un viņus apzīmogojam
Apskatīt komentārus (0)
29.05.2016
Raksta Kāpēc cilvēki ar HIV infekciju slēpj savu diagnozi kompilācija | по материалу «Почему люди с ВИЧ-инфекцией скрывают свои диагнозы» |
Sociologi sabiedrības noraidošo un diskriminējošo attieksmi pret AIDS slimniekiem dēvē par stigmatizāciju. Šis termins ir veidots no grieķu vārda stigma, kas tulkojumā nozīmē zīmogs. Tam, ka sabiedrība ikvienam HIV nēsētājam apriori uzliek zīmogu, ir vairāki iemesli. Viens no galvenajiem absolūts medicīniskais analfabētisms. Vēls viens būtisks stigmatizācijas iemesls HIV infekciju uztver kā pašizvēlētu slimību, no kuras cieš tikai marginālas iedzīvotāju grupas. Un kamēr šis tipveida portrets nemainīsies, sabiedrības attieksme pret AIDS slimajiem paliks iepriekšējā. Biologi arī skaidro, ka stigmatizācija var būt iedzimta programma, pārmantota no priekštečiem. Diemžēl starp mūsu instinktīvajām programmām ir arī cenšanās izvairīties no jebkādas kontaktēšanās ar cilvēku, kam ir infekcijas slimība.
Šī programma veidojusies evolūcijas procesā, lai saglabātu pamatpopulāciju, ziedojot dažus tās locekļus, kas ir vājāki vai arī neveiksmīgāki, lai izvairītos no saslimšanas ar slimību, kas ir bīstama apkārtējiem. Turklāt jebkuri racionāli skaidrojumi, ka HIV nav bīstams, ja ievēro konkrētus nosacījumus, nepalīdz, jo bailes, ko izjūtam, ir iracionālas un instinktīvas. Cīnīties ar tām ir ļoti sarežģīti. Vienīgais ceļš apzināties, kādas iedzimtas programmas nosaka mūsu reakciju, un pretoties tām apzinātā līmenī.
Kā likums, cilvēki savu diagnozi uzzina nejauši un tur, kur veic ekspress testus. Taču ne visi maina dzīvesveidu un sāk ārstēties.
Arī diagnozi uztver dažādi, tomēr pirmā reakcija parasti ir šoks. Pēc tam seko kauns. Lūk, tieši šajā brīdī ir svarīgi cilvēku paņemt aiz rokas, izvest viņu no šī stāvokļa un paskaidrot, ka, pareizi uzvedoties, ievērojot ārsta rekomendācijas, viņš varēs dzīvot, mācīties, strādāt, dzemdēt bērnus.
Ir gadījumi, kad cilvēks kļūst ļauns un vēlas atriebties dažreiz tam, kurš viņu inficējis, bet citkārt vienalga, kam. Tāpēc ir jāatgādina par kriminālatbildību un jāveic psiholoģiskas korekcijas. Dažkārt ir jāstrādā ar HIV inficētā tuviniekiem, kas nevar pieņem tādu diagnozi savā ģimenē. Jo neviens nav pasargāts no šīs slimības, inficēšanās var notikt diezgan nevainīgā ceļā, un HIV inficētais nav sinonīms narkomānam-homoseksuālistam-izlaidīgam-cilvēkam.
Ejiet pārbaudīties! Ir jārunā ar jaunatni, jāorganizē tematiski semināri, lekcijas, jārāda dokumentālas filmas. Jāaudzina arī pieaugušie. Noteikti nevajag pievērt acis uz problēmu, ignorēt to. Taču nevajag arī visu saskatīt rozā gaismā. Dzīvot ar HIV, protams, ir iespējams, bet kāpēc sevi novest līdz tam? Bieži vien saka labāk dzīvot ar HIV, nekā ciest no onkoloģiskām slimībām. Tas patiesībā ir nepareiza jautājuma nostādne. Tad jau var teikt: ko jums labāk nogriezt roku vai kāju? Labāk ir būt veselam. Un vajadzētu atcerēties, ka HIV pozitīviem cilvēkiem slimība var ilgi atrasties bezsimptomu stadijā.
Atpakaļ