Biedrība "Apvienība HIV.LV" (ik dienu pl. 9 - 21)
apvieniba@apvienibahiv.lv

 
   
33619

Lai arī kādu noziegumu būtu pastrādājis cilvēks, izvarošana nav viņa soda sastāvdaļa
Apskatīt komentārus (0)


02.03.2013


Seksuālā vardarbība cietumā: cilvēktiesību globālā krīze

INTERNATIONAL SUMMARY "Sexual Abuse in Prison: A Global Human Rights Crisis" http://www.justdetention.org/en/international_summary.aspx  Tulkojums latviešu valodā - biedrība "Apvienība HIV.LV"

Seksuālā vardarbība cietumā – tā ir cilvēktiesību globālā krīze. Daudzos gadījumos varmākas ir cietumu darbinieki – cilvēki, kuru pienākums ir būt atbildīgiem par ieslodzīto drošību. Izvarošanu un cita veida seksuālo ņirgāšanos, kas pastrādāta cietumā, visā pasaulē atzīst par spīdzināšanas formu neatkarīgi no tā, vai pāridarītāji ir cietumu darbinieki vai ieslodzītie. Drošības garantēšana ieslodzītajiem neapšaubāmi ir valdības uzdevums. Seksuālā vardarbība brīvības atņemšanas vietās neatkarīgi no tā, kas to pastrādā, liecina par valdības nespēju izpildīt savu uzdevumu.

Vairumā valstu nav oficiālu pētījumu datu par seksuālās vardarbības izplatību cietumos, un tikai daži ieslodzītie ir ziņojuši, ka bijuši seksuālās ņirgāšanās upuri. Liela daļa cietumu uzraugu atzīst, ka oficiālas informācijas neesamība par šādiem noziegumiem nenozīmē, ka cietumi ir droši. Gluži pretēji – bijušie ieslodzītie, cietumu darbinieki un tiesībsargi visā pasaulē ir vienisprātis, ka lielākā daļa seksuālās vardarbības upuru slēpj tamlīdzīgus faktus tāpēc, ka viņiem ir kauns, bailes no atriebības, bet dažkārt – neticība, ka viņiem varētu sniegt palīdzību.

Seksuālās vardarbības raksturs cietumā

Seksuālajai vardarbībai cietumā ir daudz formu, to noteikšana dažādās valstīs un arī konkrētos reģionos var atšķirties. Saskaņā ar organizācijas Just Detention Internetional (JDI) formulējumu, par seksuālu vardarbību cietumā var uzskatīt jebkuru bez izņēmuma piespiedu seksuālu kontaktu ar ievadīšanu vai bez tās neatkarīgi no varmākas un upura dzimuma, kā arī jebkurus seksuāla rakstura draudus. Seksuāla vardarbība tiek pastrādāta gan vīriešu, gan sieviešu cietumos, bet varmākas var būt gan viena dzimuma ar upuri, gan piederēt pretējam dzimumam.

Fiziska vardarbība un izvarošana – izplatīta parādība cietumos visā pasaulē. Lai izdzīvotu, daži ieslodzītie ir spiesti stāties seksuālos sakaros ar kameras biedriem, kas ir par viņiem ietekmīgāki. Šādu attiecību ietvaros viņi sniedz seksuālus pakalpojumus apmaiņā pret savu drošību. Izvarošana cietumos nereti saistīta arī organizēto bandu darbību ieslodzījuma vietās: upuri tādu bandu iekšienē bieži tiek „pārdoti”, vairums tiek pakļauti daudzkārtējai izvarošanai, daudziem liek nodarboties ar prostitūciju. Cietumos jaunas ziņas izplatās ātri, un izvarošanas upuri bieži vien kļūst par „mērķi” citiem ieslodzītajiem, kā arī ieslodzījuma vietu darbiniekiem.

Par izvarotājiem bieži vien kļūst cietumu darbinieki. Dažos gadījumos viņi nodarbojas ar izvarošanas organizēšanu – liek vieniem ieslodzītajiem izvarot otrus. To dara ar mērķi uzturēt cietuma hierarhiju, likt tai pakļauties, jo tad ir vienkāršāk valdīt. Citkārt cietumu darbinieki, izmantojot savu dienesta stāvokli, pieprasa seksuālus pakalpojumus apmaiņā pret pārtikas produktiem, narkotikām vai dažādu priekšrocību apsolījumiem. Daži cietumu darbinieki stājas seksuālos sakaros ar ieslodzītajiem, notiekošo dēvējot par attiecībām uz abpusējas piekrišanas pamata. Bet pat gadījumos, kad seksuālais sakars nenotiek piespiedu kārtā, sekss starp cietumu darbiniekiem un ieslodzītajiem nav pieļaujams. Cietumu darbiniekiem pieder absolūta vara pār ieslodzītajiem, viņi var ierobežot ieslodzīto brīvību un padarīt viņu dzīvi ievērojami grūtāku. Atrodoties šādā situācijā, ieslodzītie bieži vien nevar cietumu darbiniekiem atteikt viņu seksuālajos tīkojumos. Tāpat izvarošanas akts cietumā var kalpot par politisko represiju instrumentu: cietumu administrācijas darbinieki vai citi cietumu darbinieki organizē vai ar neiejaukšanos veicina ieslodzīto, kas tiek uzskatīti par politiskajiem oponentiem, izvarošanu. To dara ar mērķi sodīt, iebaidīt vai lai iegūtu vēlamo atzīšanos.

Faktiski ikviens cilvēks, nonākot brīvības atņemšanas vietās, var kļūt par izvarošanas upuri, taču lielākam riskam ir pakļauti psiholoģiski un fiziski vājākie. Šai grupai pirmām kārtām pieder homoseksuāli orientētas personas, transseksuāļi, gados jauni cilvēki, vājas miesas uzbūves cilvēki, kā arī ieslodzītie, kas pirmoreiz izcieš sodu cietumā un kuriem nav tieksmes uz vardarbību. Vīriešu cietumos ir izplatīts vīrišķību izceļošs un sievietes noniecinošs noskaņojums, tādēļ izvarotāji tāpat kā dzīvnieku sociumā tiek uzskatīti par stipriem un vīrišķīgiem īpatņiem, bet upuri – par vājiem un sievišķīgiem. Ieslodzītie, kas cietuši no izvarošanas, ir spiesti pielāgoties videi, kurā ikviens, kas neskaitās dominējošs, ir pakļauts tamlīdzīgam riskam. Šāds cietumu vidē starp ieslodzītajiem valdošais pasaules uztveres princips bieži apgrūtina vai padara morāli neiespējamu iesniegt oficiālu sūdzību.

Izvarošana upurim ir viņa fiziskās un psiholoģiskās neaizsargātības fakts, bet izvarotājam tajā pašā laikā tas ir spēka un varas demonstrēšanas akts, kas piespiež upuri pakļauties un būt gatavam, ka tiks kontrolēts.

Ietekme uz upuri

Izvarošana tāpat kā citas seksuālās agresijas formas neatkarīgi no tā, vai notiek mājās vai cietumā, upurim rada nopietnas psiholoģiskas un fiziskas sekas. Kaut ikviena cietušā pieredze ir unikāla, pastāv daudz kopīgu reakciju, ieskaitot bailes, kaunu, aizvainojumu, paniku, murgus un notikušā atkārtotu emocionālu pārdzīvojumu. Ieslodzītajiem šie simptomi ir daudz sakāpinātāki tādēļ, ka netiek kontrolēta vide, kurā viņi atrodas, viņiem nav iespēju pabūt vieniem, norobežoties, kā arī bieži ieslodzījuma vietās ir pastāvīgi jāatrodas kopā ar varmāku.

Izvarošanas upuri gūst ne vien psiholoģiskas traumas, bet arī tiek pakļauti riskam inficēties ar daudzām dzīvībai bīstamām infekcijām, kuras nodod dzimumkontakta ceļā, tajā skaitā riskam inficēties ar HIV. Nereti seksuālās vardarbības upuri gūst arī nopietnas fiziskas traumas, kuras bieži paliek bez pienācīgas medicīniskās aprūpes. Sieviešu kārtas upuri ir pakļauti grūtniecības un piespiedu aborta riskam. Tikai nedaudziem ieslodzītajiem, kas kļuvuši par seksuālās agresijas upuriem, ir iespēja izmantot nepieciešamo psiholoģisko un medicīnisko palīdzību.

Savlaicīgi nesaņemot medicīnisko un psiholoģisko palīdzību, izvarošanas upuri cietumā ir pakļauti augstam hronisku slimību attīstības riskam, kas noved pie sakropļojuma visas dzīves garumā, kā arī psiholoģiskām problēmām – depresijas, domām par pašnāvību, alkohola vai narkotiku atkarības.

Lielākais vairums ieslodzīto visā pasaulē, iznākot no ieslodzījuma vietas, cietumā iegūto negatīvo pieredzi “pārnes” uz savu kopienu un ģimeni. Daudzas izvarošanas upuru darbības, ko viņi pastrādā brīvībā, nodara ļaunumu gan viņiem pašiem, gan viņu ģimenēm un apkārtējiem.

Izjustā kauna dēļ un baidoties no sociālās atstumtības un stigmatizācijas sabiedrībā, kādreizējie ieslodzītie nevienam nestāsta par to, kas ar viņiem noticis. Šāda rīcība viņu dzīvesbiedrus un seksuālos partnerus pakļauj riskam inficēties ar HIV un citām infekcijām, kuras nodod dzimumceļā. Nemācēdami tikt galā ar savu emocionālo sāpi, viņi turpmākajā dzīvē biežāk nekā citi notiesātie ir tendēti uz riskantām vai pat noziedzīgām darbībām, kas noved pie atkārtotas nonākšanas ieslodzījumā.

Neraugoties uz cietumā pastrādātās seksuālās vardarbības radīto traumu smagajām sekām, fiziskā un psiholoģiskā reabilitācija ir iespējama. Ja ir atbilstošs atbalsts no malas un reabilitācijas programma cietumā no seksuālās vardarbības cietušajām personām, izvarošanas upuri var iemācīties valdīt pār savu psihisko stāvokli un izpaust savas jūtas, nenodarot ļaunu ne paši sev, ne tuvajiem cilvēkiem, ne apkārtējai sabiedrībai, un no jauna veidot savu dzīvi. Daudziem cietušajiem palīdz radinieku un draugu ieinteresētība un līdzdalība, kā arī doma par to, ka ir cilvēki, kas tāpat kā viņi bijuši izvarošanas upuri, taču ir spējuši atlabt. Daži no viņiem kļūst par aktīviem un veiksmīgiem cilvēktiesību pārstāvjiem, par viņu jauno dzīves jēgu kļūst palīdzības sniegšana citiem cilvēkiem, kuri tāpat kā viņi bijuši pakļauti seksuālai vardarbībai cietumā.

Izvarošanas novēršana cietumā

Seksuālās vardarbības fakta esamība brīvības atņemšanas vietās ir labošanas iestāžu neefektīvās politikas rezultāts un darbinieku bezatbildība, kas pieļauj tamlīdzīgu praksi. Daudziem cietumiem pastāv iespēja novērst izvarošanu, pieņemot vispārējus drošības pasākumus savu ieslodzīto aizsardzībai. Piemēram, izvarošanas gadījumu skaitu var samazināt, teritoriāli nodalot potenciālos upurus un iespējamos varmākas. Savukārt cietumu darbinieku efektīva apmācību programma palīdzēs paaugstināt viņu zināšanu līmeni par to, kā jānodrošina ieslodzīto drošība un pienācīgā veidā jāizmeklē ziņojumi par izvarošanām. Bet cietumu vadošajiem darbiniekiem ir ļoti svarīgi paskaidrot, ka seksuālā vardarbība, vai to būtu pastrādājis cietuma štata darbinieks vai ieslodzītais, nav pieļaujama. Turklāt upuriem jābūt iespējai paziņot par izvarošanu, nebaidoties no atriebības un turpmākiem pazemojumiem.

Ar lielu varbūtības pakāpi var teikt, ka varmācīgas darbības tiek pastrādātas cietumos, kur netiek atbalstīta vai ir aizliegta iestādes iekšpolitikas un tās darbinieku kontroles apspriešana. Daudzos cietumos darbinieki, kas ieņem augstus posteņus, tiek ļoti vāji kontrolēti vai pat nemaz netiek kontrolēti un neviena priekšā nav atbildīgi. Lai gādātu par ieslodzīto drošību, cietumiem ir jāievieš stingra monitoringa sistēma un jābūt gataviem regulārām pārbaudēm, ko veic neatkarīgas aģentūras. Iegūtajiem datiem par izvarošanu cietumos, ko savākušas iekšlietu struktūras un neatkarīgas aģentūras, ir jābūt pieejamiem plašai sabiedrībai.

2012. gadā ASV Tieslietu ministrija publicējusi atskaiti, kurā norādīts, ka 2008. gadā Amerikas cietumos izvarošanai bijuši pakļauti 209 400 cilvēki. Uz apjomīgas datu bāzes balstītais pētījums palīdzēja pievērst plašas ASV sabiedrības uzmanību.

Stingru monitoringa sistēmu var arī ieviest obligātas starptautiskas vienošanās ietvaros. Konvencijas pret spīdzināšanu (OPCAT) brīvprātīgais protokols un ANO Konvencijas pret spīdzināšanu papildinājums pieprasa, lai valstis, kas ir pievienojušās konvencijai, organizētu neatkarīgas nacionālās aģentūras, kuras regulāri apmeklētu cietumus ar mērķi novērst spīdzināšanu un pazemošanu.

Uz šodienu OPCAT ir ratificēts 71 valstī. OPCAT universāla ratifikācija palielina caurskatāmību un atbildību cietumos, tādā veidā samazinot izvarošanu skaitu.

Lai novērstu izvarošanas gadījumus cietumos, nepieciešama ne vien cietuma prakses un politikas efektiviātes paaugstināšana, bet tiem ir jāpievērš ari sabiedrības uzmanība. Pārāk bieži birka, ko piekarina sociālajai videi, kur notikusi izvarošana, vai pārliecība, ka ieslodzītie ir pelnījuši tamlīdzīgu sodu, upurus attur no ziņošanas par seksuālo vardarbību, kas bijusi vērsta pret viņiem, līdz ar to nesaņem viņiem pienākošos palīdzību. Lai par šo problēmu uzzinātu, seksuālās vardarbības upuriem ir jābūt iespējai brīvi runāt par savu traģēdiju. Sabiedrības pozīcija, ka tā respektē visu cilvēku, arī ieslodzīto, drošību un cieņu, ļaus upuriem runāt par viņu pazemošanu, kas galu galā var apturēt seksuālās vardarbības izpausmes brīvības atņemšanas vietās.

Pateicoties organizācijas JDI pašaizliedzīgajam darbam kopā ar citiem cilvēktiesību aizstāvjiem, amerikāņu sabiedrības attieksme pret izvarošanām cietumā sākusi mainīties no nenopietnas un ar stereotipiem, kas balstīti uz sliktu informāciju, bagātas uz daudz plašāku redzējumu, kas atzīst, ka tamlīdzīgas darbības ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums.

Organizācija Just Detention International

Just Detention International ir veselības aizsardzības un cilvēktiesību aizsardzības organizācija, kas cenšas darīt galu izvarošanām un citām seksuālās vardarbības formām cietumos. Organizācijas JDI darbības pamatmērķi ir: labošanas iestāžu darbinieku saukšana pie atbildības par notikušajiem izvarošanas faktiem; propaganda plašos sabiedrības slāņos, lai pievērstu uzmanību tam, ka ieslodzīto veselība un drošība ir vērtība; nepieciešamās palīdzības nodrošināšana ieslodzītajiem – izvarošanas upuriem.

Organizāciju JDI 1980. gadā nodibināja Rasels Dens Smits – amerikānis, kurš ticis izvarots cietumā. Šīs organizācijas darbības sākumā daudzi tās līderi (Stīvens Donaldsons, Toms Kahils u. c.) tāpat kā Smits bija seksuālās vardarbības upuri cietumā.

Donaldsonu, kuru apcietināja pretkara demonstrācijas laikā, cietumā vairākkārt izvaroja pārējie ieslodzītie. Būdams talantīgs rakstnieks, Donaldsons nacionālā mērogā pievērsa sabiedrības uzmanību izvarošanas problēmai cietumos un nodrošināja organizācijas JDI ekspertu slēdzienu lietas Farmers pret Brenanu ietvaros, kas kļuva par pavērsiena punktu šajā jautājumā. Minēto lietu 1994. gadā izskatīja ASV Augstākā tiesa. Donaldsons nomira 1996. gadā no AIDS, ar ko tika inficēts pēc izvarošanas cietumā.

Toms Kahils, cilvēktiesību sargs un pretkara protestu dalībnieks, tāpat tika pakļauts grupveida izvarošanai, ko pastrādāja citi ieslodzītie. 1998. gadā Kahils kļuva par JDI prezidentu. Viņa pūliņi cīņā ar seksuālo vardarbību cietumos vainagojās ar atbilstoša likuma pieņemšanu 2003. gadā, kas kļuva par pirmo civillikumu, kas attiecas uz šo problēmu.

JDI ir pirmā un vienīgā organizācija pasaulē, kuras darbība vērsta uz to, lai ieslodzījuma vietās izskaustu seksuālās vardarbības problēmu. Šīs organizācijas izveidotāji bija pirmie, kas atklāti un nopietni nodarbojās ar šo jautājumu laikā, kad tikai nedaudzi uzdrošinājās skart šo tēmu. Plaši atspoguļojot seksuālās vardarbības problēmu cietumos, organizācija JDI ieguva daudz piekritēju gan ASV, gan visā pasaulē, un daudzus iedvesmoja sākt rīkoties, lai novērstu izvarošanas gadījumus cietumos. Arī šodien izvarošanas upuriem ir svarīga loma organizācijas JDI darbā.

Organizācijas JDI darbības pamatprincips balstīts uz to, ka valdībai, kad tā cilvēkam atņem brīvību, jāuzņemas pilna atbildība par drošības garantēšanu viņam. Izvarošanu cietumā var novērst. Cietumi ar atbildīgiem vadītājiem, efektīviem politiķiem spēj nodrošināt ieslodzītajiem drošību. Organizācija JDI izstrādā likumus, sadarbojas ar cietumiem, lai apmācītu cietumu darbiniekus un izglītotu ieslodzītos, kā arī katru gadu piedāvā noderīgu informāciju tūkstošiem izvarošanas upuru, pret kuriem seksuālā vardarbības pastrādāta cietumos.

Organizācija JDI tiecas izveidot attiecības ar cilvēktiesību aizstāvjiem, politiķiem, cietumu darbiniekiem, medicīnas iestāžu darbiniekiem un psihoterapeitiem, kā arī tiem, kas cietuši no izvarošanas cietumā, ar mērķi radīt lokālu un vispārnacionālu kustību, lai uz visiem laikiem pārtrauktu izvarošanu cietumos.

Lai arī kādu noziegumu būtu pastrādājis cilvēks, izvarošana nav viņa soda sastāvdaļa.

* * *

Organizācijas JDI birojs atrodas ASV; organizācijai ir pārstāvniecība DĀR. Vēl organizācija JDI nodarbojas ar cilvēktiesību aizstāvēšanu Botsvānā, Gajanā, Indijā, Jamaikā, Meksikā, Filipīnās un Lielbritānijā. Organizācijas JDI programmas pārsvarā tiek īstenotas angļu valodā. Patlaban tā informāciju sniedz un saraksti veic angļu un spāņu valodās. Organizācija JDI tiem, kas ASV un DĀR cietumos kļuvuši par izvarošanas upuriem, piedāvā norīkojumus uz psihoterapeita konsultācijām, ja pēc izvarošanas piedzīvo krīzi, kā arī piedāvā juridiskās konsultācijas un citus pakalpojumus.

Vairāk informācijas par organizācijas JDI darbību var iegūt viņu mājaslapā www.justdetention.org

1 Katrā valstī un katrā reģionā ir atšķirīga cietumu sistēma, kā arī atšķiras objekti, kurus izmanto cilvēku turēšanai ieslodzījumā. Šī dokumenta tekstā ar terminu “cietums” apzīmē visus ieslodzījuma vietu veidus, tajā skaitā pieaugušo cietumus un kolonijas, nepilngadīgo kolonijas, vietējās penitenciārās iestādes un tiesībsargājošo iestāžu karcerus.

2 Nacionālie standarti, lai atklātu, novērstu un sodītu cietumos pastrādātu izvarošanu. ASV Tieslietu ministrija, 2012. gada 17. maijā. Skatīt: http://www.ojp.usdoj.gov/programs/pdfs/prea_final_rule.pdf

 


 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA