Biedrības projekts „Pozitīvais vēstījums” ir saņēmis Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.
Projekta kopsumma - LVL 1217,50
RD IKSD finansējums - LVL 998,00
AGIHAS līdzfinansējums - LVL 219,50

                                   


Projekta mērkis:

  • mazināt nezināšanu, bailes, noliegumu pret HIV+ cilvēkiem sabiedrībā;
  • celt sabiedrības informētības līmeni un ar HIV inficēto cilvēku pašapziņu;
  • mazināt ar HIV inficēto sociālo atstumtību un pašstigmatizāciju;
  • veicināt iesaistīšanos sabiedriskā labuma aktivitātēs, motivējot darboties sabiedrības labā, ar savu piemēru palīdzot organizēties citām ar HIV inficēto kopienas grupām.

Tajā plānotās aktivitātes:

- izdot bukletu (latviešu un krievu valodā) „Pozitīvais vēstījums”,  kurā tiktu skarti sapratnes un baiļu iracionalitātes jautājumi, kas saistās ar HIV. Brošūrai intervijas (savus dzīvesstāstus) sniegs paši ar HIV inficētie rīdzinieki;
- maija trešajā svētdienā atzīmēt no AIDS mirušo piemiņas dienu, īstenojot dažādus publiskus pasākumus.  

   
Projektu  realizēsim no 2013. gada marta līdz oktobrim.

 


Biedrība "Atbalsta grupa inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem" (AGIHAS) Starptautiskajā no AIDS mirušo piemiņas dienā 19. maijā, no plkst. 14:00 līdz 17:15 pie gājēju pārējas no Stacijas laukuma uz Marijas ielu, Rīgā, īstenos iedzīvotāju informēšanu par HIV/AIDS un zibakciju ar piemiņas svecīšu aizdedzināšanu pie Stēlas mirušajiem no AIDS.

       

                          

Vairāk par biedrību AGIHAS lasiet agihas.lv
Papildu informācija:
Biedrības AGIHAS valdes priekšsēdētājs Ivars Kokars
E-pasts:
agihas@apollo.lv 
Tālrunis: 29163913

Ik gadu maija trešajā svētdienā visā pasaulē, šogad jau 30. reizi, tiek iedegtas svecītes, lai pieminētu cilvēkus, kuri miruši no AIDS. Pa šiem gadiem, pateicoties mediķu pūlēm un farmakoloģijas sasniegumiem, HIV infekcija no nāvējošas ir kļuvusi par ārstējamu, vadāmu infekciju. Neskatoties uz to, Latvijā no HIV/AIDS izraisītām slimībām ir miruši jau 1000 cilvēku un mirstība turpina pieaugt. Šo tendenci ir iespējams apturēt, ja vien mēs visi mainītu savu attieksmi pret AIDS un, protams, pret savu veselību kopumā. Lai to panāktu, ikvienam būtu jāpilda vienkārši pienākumi:
- katram jārūpējas par savu veselību un jāizsargājas no inficēšanās un saslimšanas;
- inficētajiem un saslimušajiem regulāri jāseko savam veselības stāvoklim un godprātīgi jāārstējas, tādējādi saglabājot savu veselību un pasargājot no inficēšanās līdzcilvēkus;
- valstij, palielinot kompensējamo medikamentu budžetu, jānodrošina ārstēšana visiem, kam tā nepieciešama.
"Noraidoša, izslēdzoša vai arī vienkārši vienaldzīga attieksme pret AIDS slimniekiem un HIV/AIDS kā tādu nodara lielāku postu, nekā pati slimība. Cilvēku objektīvai informēšanai ir vislielākā loma sabiedrības veselības uzlabošanai un iecietības veicināšanai", saka biedrības AGIHAS vadītājs I. Kokars.
Īstenojot projektā "Pozitīvais vēstījums" paredzētās aktivitātes un atzīmējot no AIDS mirušo piemiņas dienu, AGIHAS vēlas pievērst lielāku sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem, tāpēc 19. maijā:
- plkst. 14:00 - 16:45 saliņā pie gājēju pārējas no Stacijas laukuma uz Marijas ielu, Rīgā, dalīsim prezervatīvus, infolapas par HIV/AIDS un citus materiālus, kā arī sniegsim visiem interesentiem informāciju par šīs dienas tēmu;
- plkst. 17:00 - 17:15 turpat pie Stēlas mirušajiem no AIDS notiks zibakcija ar piemiņas svecīšu aizdegšanu.
Biedrības AGIHAS rīkotos Starptautiskās no AIDS mirušo piemiņas dienas pasākumus līdzfinansē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. 

****************************************************


25. oktobrī plkst. 15:00 - 17:00 Eiropas Savienības mājā (Konferenču zālē, 2. stāvā, Aspazijas bulvārī 28, Rīgā) notiks grāmatas "DZĪVE AIZ PAGRIEZIENA. Ne gluži pozitīvi stāsti" / "ЗА ИЗЛУЧИНОЙ ЖИЗНИ. Не совсем позитивные истории" prezentācija. Pasākums ir publisks. Rīkotājs: Biedrība „Atbalsta Grupa inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem" (AGIHAS).


«Man bija nozīmēts ķeizargrieziens, bet dzemdības sākās agrāk, dzemdēju pati. Slimnīcā gulēju viena pati istabiņā ar divām gultām. Jautāju, kāpēc nevienu pie manis neliek, man atbildēja – pie jums nevienu klāt likt nedrīkstam, jums tāda diagnoze. Ļoti tas aizskāra, vai tad tiešām esmu tik bīstama, ko tad es varētu tur darīt, šļakstīties ar asinīm, vai?»
To saka Aļona (vārds mainīts), kura, būdama HIV inficēta, laidusi pasaulē veselu mazuli. Latvijā ir vairāki tūkstoši cilvēku ar HIV, taču mēs viņus – dzīvus, īstus cilvēkus neredzam, nedzirdam. Pirmoreiz Latvijā iznāk stāstu krājums, kurā par sevi stāsta šie cilvēki – Dzīve aiz pagrieziena. Ne gluži pozitīvi stāsti.
Stāstu krājumu izdevusi atbalsta biedrība HIV inficētajiem un slimajiem ar AIDS AGIHAS, kurā Neatkarīgajai teic, ka «mēs vēlamies nevis kārtējo reizi runāt par HIV infekcijas medicīniskajiem aspektiem, bet gan par sapratni un baiļu iracionalitāti». Cilvēki, kuriem ir HIV, saprot, ka tie, kuriem nav HIV, grib dzīvot laimīgi un veseli un ne vienmēr apzinās, ka HIV inficētie viņus nemaz neapdraud cilvēciski draudzīgos kontaktos. Latvijā vērojama augsta sabiedrības neiecietība, par ko liecina cilvēku negatīvie izteikumi dažādās publiskās akcijās vai personiskās diskusijās. Par to liecina arī fakts, ka Latvijā tikai nedaudzi cilvēki ir uzdrošinājušies atklāti runāt.
Vislabāk par visu runā paši stāsti. «[..] Sīkumus vienmēr ievēroju, kā tad citādi. Piemēram, ārsts sasveicinās ar tevi un iet mazgāt rokas. Droši vien viņš to dara vienmēr. Satieku vienreiz gaitenī, viņš dod roku sveicienam, sarokojamies, atskatos – redzu, ka viņš trin rokas gar biksēm, it kā notīra. Tas varbūt cilvēka pieradums, bet HIV inficētie tādas lietas uztver saasināti,» stāsta Aleksandrs, «vēl joprojām inficētos dala grupās – narkomāni, geji, prostitūtas. Tas arī ir visu nelaimju cēlonis. [..] Nav svarīgi, kā HIV ir dabūts un kas viņš ir, svarīgi, ka viņš ir HIV inficēts cilvēks.»
Savukārt Anna nav inficēta ar HIV. «Mans vīrs ir. Mums ir bērns. Es pat nevaru pateikt, ko jutu tajā brīdi – kā, kāpēc viņš – tik labs, skaists, gādīgs, gudrs? Bija kaut kāds apstulbums, neticība. Biju domājusi, ka HIV inficētie ir narkomāni vai geji, ka noteikti viņus var atpazīt pēc ārējā izskata, ka savā dzīvē es nekad nevienu tādu nesatikšu. Un te…»
Kuriozus stāstus par savu pieredzi zina stāstīt Dmitrijs. Viņš uzreiz visiem interesentiem nosaucot savu HIV inficētā numuru. «Infektoloģijas centrā vienreiz gulēju kopā ar puisi, viņam bija C hepatīts. Pateicu, ka man ir HIV, šis uzreiz aizskrēja pie māsiņas sūdzēties: ar tādu vienā istabā negulēšot… Māsiņa viņam pateica: mums te visi tādi!» tā Dmitrijs. «[..] Esmu pat rakstījis sūdzības par to, ka mani neņem transportā. Rādu šoferim savu invalīda apliecību, viņš prasa, kur esot to nopircis, es saku, ka viņš arī tādu var dabūt, ja ar mani sakausies.» «Esmu dzirdējusi sarunas, ka visus inficētos vajadzētu turēt aiz žoga un neļaut iet pie normāliem cilvēkiem. Es neko neteicu. Es neuztvēru to personiski. Es sevi nepieskaitu tam kontingentam, kas tomēr nav tie labākie. Es zinu, kā inficējos, nekad neesmu lietojusi narkotikas,» atklāj Terēze.
Stāstīto apkopojusi Agita Sēja, viņa ikdienā strādā Rīgā, DIA+LOGS – atbalsta centrā visiem, kurus skar HIV/AIDS. Viņai ir vairāk nekā desmit gadu pieredze šajā darbā. «Ikvienā stāstā es sajutu šo sāpi par attieksmi – es esmu savādāks, uz mani skatās un domā – kā viņš inficējās? Laikam narkomāns vai prostitūta, tātad slikts cilvēks, izlaidīgs,» saka Agita, «es ļoti pārdzīvoju, ka inficētie cilvēki tik ļoti saasināti uztver apkārtējo cilvēku reakciju, kas varbūt dažkārt nav apzināta. Viena stāsta varonis tā arī teica – HIV man traucē dzīvot nevis tāpēc, ka tas ir asinīs, bet tāpēc, ka tas ir galvā.» Kāpēc Latvijā tikai viens HIV inficētais runā publiski? Piemēram, Igaunijā šāds stāstu krājums iznāca ar cilvēku fotogrāfijām. «Nesen mani šokēja stāsts, ka no darba aizgāja darbinieks, jo negribēja būt kopā ikdienā ar inficētu cilvēku. Es jautāju šim darbiniekam, kāpēc, un viņš man atbildēja, ka neviens nezina, kas otram prātā, var iedurt ar šļirci, piemēram, viņš jutās apdraudēts. Man ir sajūta, ka šis HIV inficētais ir vairāk apdraudēts – šāda attieksme ja ne nogalina, tad vairo ļaunumu,» tā Agita.
Avots: NRA.lv | "Atklāj par HIV nepateikto" | Inga Paparde | Latvijā | Veselība |
http://nra.lv/latvija/veseliba/104690-atklaj-par-hiv-nepateikto.htm 

 ***************************************************************

Biedrība AGIHAS laidusi klajā cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, stāstu krājumu "Dzīve aiz pagrieziena. Ne gluži pozitīvi stāsti." Izlasiet stāstus latviešu valodā saitē http://agihas.lv/p/AGIHAS_2013_buklets_LV.pdf
**********************************************************
Общество AGIHAS издало двуязычный сборник рассказов людей, живущих с ВИЧ, "За излучиной жизни. Не совсем позитивные истории." Прочтите рассказы на русском языке на ссылке 
http://agihas.lv/p/AGIHAS_2013_buklets_RU.pdf

 

  

 

Gaismas iela 19 k-8, 201, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv