Noderīga informācija un raksti

Bernards Leruā, ANO Narkotiku kontroles programma (UNDCP), Vīnes Internacionālais Centrs:

Narkotiku legalizāciju nevar uzskatīt par spožu ideju, kuru vēlams realizēt, jo, to īstenojot, antiaizliedzējiem var nākties pastāvīgi paklupt pret piedauzības akmeņiem, kuriem nav iespējams pārkāpt pāri. Saskaņā ar vienu no aizliegumu atcelšanas teorijām, praktiski tiktu likvidēti visi ierobežojumi, un tas sekmētu nelegālās narkotiku tirdzniecības attīstību. Vai vispārējs ierobežojumu trūkums nepareģo mūsu sabiedrības galu?

Narkotiku legalizācija būtu formāla, ja saglabātu aizliegumu lietot narkotikas, bet atļautu nepielietot vai atcelt sankcijas par tā pārkāpumu.

Ja tiktu legalizēta tikai lietošana, bet ne narkotiku izplatīšana, atskanēs legalizācijas atbalstītāju iebildumi un cīņa par pilnīgu legalizāciju turpināsies.

Ja vieglā cannabis lietošana tiktu legalizēta, tirgū drīz vien parādītos uzlabotā Niederwet cannabis tips, kurš ir gandrīz līdzvērtīgs stiprajām narkotikām. Ja šī bīstamā viela tiktu aizliegta, to izplatītu nelegālo narkotiku tirgoņi. Ja cannabis reiz tiktu legalizēts, nekavējoties uzsāktos cīņa arī par spēcīgo narkotiku legalizāciju.

Šobrīd daudz uzmanības tiek pievērsts narkotiku aizstājēju programmu izveidošanai. Vai ir reāli izvirzīt prasību par metadona, buprenorfīna vai heroīna izplatīšanu ārsta uzraudzībā kā vienīgo risinājumu lielākajam vairumam narkotiku lietotāju? Vispirms, šāda izplatīšana (kura koncentrēta tikai uz heroīnu, kamēr starptautiskās konvencijas min vairāk nekā 200 vielu) jau iepriekš ir sagatavojusi sev atbalstu institucionālā līmenī, padarot to pieejamu nelielai narkotiku lietotāju daļai, nevis visiem. Alternatīva ir skaidra: no vienas puses nopietnas programmas nelielai narkotiku lietotāju daļai, pilnībā nerisinot lielākās narkotiku lietotāju daļas problēmas. No otras puses vispārēja šādas prakses ieviešana neveicina cīņu pret narkomāniju, bet drīzāk gan tās tālāku izplatīšanos, maskējoties zem dekriminalās maskas.

Legalizācijas piekritēji izvirza pretenzijas, ka aizliegums ir visu nelaimju cēlonis. Savā pārliecībā viņi balstās uz kategorisku priekšnoteikumu, ka var un vajag paļauties uz narkomānu veselo saprātu.

Ja narkotiku aprite tiktu legalizēta, kas varētu garantēt, ka narkotiku lietotājs tās lietos “mēreni”. Daudzi narkomāni narkotiku reibuma stāvoklī kļūst ārkārtīgi bīstami, zaudē paškontroli, atsakās no morāliem un fiziskiem ierobežojumiem, ir tendēti uz izlēcieniem, provokācijām un bezatbildīgu koķetēšanu ar nāvi.

Pat ja narkotiku legalizācija novērstu noziedzību narkotiku lietotāju vidū, tad, kas var novērst ļaunumu, kuru izraisa dažādās spēcīgas iedarbības sintētiskās narkotikas, kuru ietekmē, tiek destabilizēta narkomāna psihe, un viņš kļūst bīstams sev un apkārtējai sabiedrībai.

Ja narkotikas būtu viegli pieejamas, kas varētu atturēt nepāriet uz heroīnu tos miljonus cilvēku attīstītajās valstīs, kuri “dzīvo uz nomierinošiem līdzekļiem”, tā vietā, lai grieztos pēc palīdzības pie ārsta vai sociālās palīdzības sistēmā. Turklāt, ja visas vielas tiktu vienādi legalizētas visām sociālajām grupām, tad kas no narkotiku lietošanas pasargātu bērnus. Legalizēts piedāvājums īpaši bīstams ir attiecībā uz pusaudžiem, kuru individuālā personība vēl tikai veidojas. Un, protams, nelegālo narkotiku tirgoņi nekavējoties ieņemtu savu vietu jaunajā tirgū.

Ja ārsti būtu atbildīgi par zāļu izrakstīšanu, vai viņi piekristu izrakstīt vielas, kuras nelabvēlīgi ietekmētu viņu pacientus, zinot, ka pastāv citi, daudz efektīvāki ārstniecības un atveseļošanās veidi. Vai pret ārstu tiktu izvirzīta apsūdzība gadījumā, ja pacients būtu miris no zāļu pārdozēšanas? Vai ārsts ievērotu principu – pēc iespējas ierobežot izrakstāmo zāļu daudzumu, un vai praktiski nebūtu tā, ka pacients ir noteicējs šai ziņā. Kas varētu atturēt narkomānu no recepšu iegūšanas, lai narkotikas lietotu arvien lielākā apjomā vai arī tās pārdotu tālāk?

Ja būtu ierobežots nopērkamo vielu daudzums, kā būtu iespējams novērst nelegālās tirdzniecības uzplaukumu, kas apmierinātu narkomānu neizbēgami pieaugošo pieprasījumu? Ja narkotiku legalizācija nenotiktu universālā līmenī, kas varētu aizkavēt nelegālās narkotiku tirdzniecības attīstību un paralēla tirgus izveidošanos narkotikām, kuras nebūtu brīvi pieejamas?

Ja narkotikas tiktu legalizētas, kas varētu aizkavēt tirgotājus pavedināt pamēģināt lietot narkotikas tos, kuri to agrāk nav darījuši. Kā būtu iespējams atrunāt jaunus cilvēkus no pievēršanās narkotikām? Paaugstinātas iedarbības vielas neizraisa tikai indivīda personiskās lietošanas apjoma palielināšanos, bet vēlāk, lai gūtu ienākumus savu ikdienas vajadzību apmierināšanai, narkotikas tiek pārdotas citiem narkotiku nelietotājiem ar nolūku pievērst viņus regulārai lietošanai (Stokholmas eksperiments). Kā valsts varētu pārvaldīt šo situāciju, ja nepastāvētu nekādas kontroles formas?

Narkomāniem ļoti izteiktas ir mentālās ciešanas, fizisks diskomforts, tieksme uz provokatīvām un ekstremālām situācijām, dažkārt šantāžas nolūkos pat draudot ar pašnāvību. Kā rīkotos legalizācijas atbalstītāji, kuri ar likuma svētību veicina uz šo problēmu saasināšanos?

Ja narkotikas tiktu legalizētas un valsts uzņemtos apmierināt narkomānu pieprasījumu, kā varētu pārliecināt pilsoņus maksāt lielākus nodokļus, lai valsts varētu nodrošināt narkomānus ar narkotikām, un šādi degradētu jauno paaudzi? Vai smagu ekonomisko apstākļu laikā nepastāv risks izšķērdēt sociālos līdzekļus, kas, citur ieguldīti, nestu pozitīvus augļus?

Ja privāto uzņēmēju pārziņā nonāktu narkotiku izplatīšana, kas tiktu darīts, lai šī nodarbošanās būtu ienesīga? Lai padarītu to izdevīgu un nepārtraukti palielinātu narkotiku apriti, komercfirmām būtu nepieciešamas reklamēt vismaz dažas narkotikas. Pat ja pastāvētu zināmi ierobežojumi, narkotiku reklāmas rezultātā ļoti daudz jauniešu uzsāktu narkotiku lietošanu, kas citādi to nekad nebūtu darījuši. Vai tas patiesi ir tas, ko mēs vēlamies?

Vai kompānija, kas nodarbojas ar narkotikām, būtu apdrošināta un spējīga aizsargāt sevi kaut vai gadījumos, kad to iesūdzētu tiesā narkomāna ģimene, kuras piederīgais būtu miris no narkotiku pārdozēšanas, vai apmierināt pretenzijas uz zaudējumu atlīdzināšanu, kuri nodarīti personām, kas cietušas no narkomānu vardarbības narkotiku reibuma stāvoklī?

Brīvi no saistībām – algu izmaksām, sociālās apdrošināšanas pabalstiem vai nodokļiem, nelegālie narkotiku tirgoņi faktiski var “nosist” narkotiku cenu tik zemu, cik vien viņi vēlas, kamēr godīgs tirgotājs šādā situācijā ir bezspēcīgs jau minēto izmaksu dēļ, kuras nav mazas. Tad, ko būs spējīga darīt valsts, lai nepieļautu, ka organizētā noziedzība galu galā pārņem visu tirgus kontroli savās rokās?

Kā, ņemot vērā visu iepriekš minēto, legalizācijas atbalstītāji var ar atbildību iestāties par narkotiku legalizāciju, lai “tādejādi sagrautu mafiju”, turklāt it nemaz nerēķinoties ar daudz smagākām problēmām, kuras rastos, ja izplatītos un palielinātos zāļu un narkotiku lietošana nolūkos, kas nekādi nav uzskatāmi par ārstnieciskiem. Atbalstītāji ekspluatē faktu, ka, lai pieņemtu šādu kārtību, tā būtu jāuzsāk vienlaicīgi visā pasaulē, kas ir bezcerīgi utopisks priekšlikums, jo starptautiskā līmenī ir grūti vienoties un pieņemt lēmumus pat par maznozīmīgākām lietām. Ko darītu atbalstītāji, lai nepieļautu, ka nelegālie narkotiku tirgotāji desmitkārtīgi palielina savus ienākumus uz jaunā legālā tirgus rēķina situācijā, kad pastāvētu ievērojama cenu starpība starp valstīm, kurās jau narkotiku legalizācija ir spēkā un kaimiņvalstīm, kur tā vēl nedarbojas? Vai šai gadījumā nepastāv risks, ka rezultāts būs pilnīgi pretējs gaidītajam, turklāt ar strauji pieaugošu narkotiku pieprasījumu un lietošanu.

Kādas izredzes gan ir sabiedrībai, ja narkomānu skaits turpinās pieaugt līdz varbūt sasniegs alkohola lietotāju skaitu? Visbeidzot, kādēļ gan tad vispār censties samazināt narkotiku lietotāju skaitu un mēģināt risināt viņu problēmas, ja likums patiesībā darbojas narkomānu skaita palielināšanās virzienā? Kā valdības varētu attaisnoties savu vēlētāju priekšā, ka viņas faktiski būtu īstenojušas reformas, kuru rezultāts ir diametrāli pretējs solītajam un gaidītajam.

Gaismas iela 19 k-8, 201, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv