Vai bērns dārziņā var inficēties ar HIV?
Uzzinot, ka bērnudārzā vai skolā ir bērns ar HIV infekciju, daudzus vecākus pārņem šausmas: viņi baidās, ka pašu bērns varētu inficēties, aizliedz kontaktēties, bet dažreiz vispār pārceļ viņu uz citu skolu. „Protams, ka žēl tā bērna, taču es esmu pret to, ka ar manējo kopā mācās HIV inficētais. Bet ja nu viņi sakausies līdz asinīm? Ja nu viņi pēkšņi kodīs no vienas sviestmaizes?” Cik pamatotas ir tādas bailes?
Vecāku bailes, ka bērns varētu inficēties ar HIV skolā vai bērnudārzā ir tik ļoti iracionālas, ka nav nozīmes pat mēģināt tās izkliedēt. Psihiatrijā ir speciāls termins „aidofobija”, kad cilvēks visu laiku baidās inficēties ar HIV, pat ja viņam nav nekādu reālu inficēšanās risku. Taču, ja runājam racionālu argumentu līmenī, tad vecāku satraukums bieži vien sakņojas zināšanu trūkumā par to, kā izplatās vīruss.
Ar HIV var inficēties: seksuāla kontakta bez izsargāšanās (t. i. bez prezervatīva, vai tas ir saplīsis, noslīdējis) laikā; kopīgi izmantojot inficētas adatas, šļirces vai citus asus, ar inficētām asinīm notraipītus instrumentus; pārlejot inficētas asinis un pie vertikālās transmisijas no mātes bērnam, grūtniecības, dzemdību laikā vai barojot bērnu ar krūti.
Kāds sakars tam visam ar bērnudārza bērniem?
HIV neizplatās gaisa-pilienu ceļā, ar siekalām vai ar netīrām rokām (kā, piemēram, zarnu infekcijas). Odi, utis, blusas un blaktis ir pilnībā reabilitētas – nevar inficēties ar HIV no kukaiņu kodieniem. Jāatzīmē, ka nepietiek ar to, ka vīrusa daļiņa vienkārši iekļūs neinficēta cilvēka organismā. Nepieciešams, lai vīrusu būtu daudz (inficējoša deva), un lai pietiktu laika inficēt šūnas. Saskaņā ar aprēķiniem, lai inficētos nepieciešamas vismaz 1000 vīrusa kopijas mililitrā šķidruma (pēc citiem pētījumiem ne mazāk kā 10000 – 100000 kopiju). Ja cilvēks ārstējas no HIV infekcijas ar speciālām zālēm, tad, kā likums, viņa asinīs ir ļoti maz vīrusu (mazāk nekā 50 kopijas vai kā vēl saka – „nenosakāma vīrusu slodze”), un inficēšanās risks no viņa nejaušu brūču vai traumu gadījumā līdzinās nullei. Ja HIV pozitīvais nesaņem tādu terapiju, vienalga inficētā materiāla daudzumam ir jābūt diezgan lielam.
Atgriezīsimies pie „briesmām” bērnudārzā un skolā.
Visā pasaulē bērni ar HIV apmeklē bērnudārzus un skolas, jo tas nav bīstami apkārtējiem. Vēl vairāk, bērnudārza apmeklēšana ir bīstama pašam bērnam ar HIV, jo viņš saskaras ar lielu daudzumu dažādu mikrobu, kas var radīt nopietnu slodzi viņa imunitātei. Tāpēc praktiski visi bērni ar HIV, kas apmeklē bērnu iestādes, saņem speciālu terapiju, kura nomāc HIV un veicina imunitātes saglabāšanos. Risks inficēties no bērna, kurš veiksmīgi saņem terapiju, caur traumām vai nejaušiem ievainojumiem ir ārkārtīgi mazs.
Tomēr aplūkosim situācijas, kuras visvairāk satrauc vecākus.
- Bērni dārziņā var gan pasūkāt vienu konfekti, gan padalīties ar košļājamo gumiju. Bet ja nu manam bērnam tajā brīdī mutē ir brūcīte, jo viņš ir nokritis un savainojies uz zobiņa?
- Nav bīstami. Siekalas ir agresīva vide imūndeficīta vīrusam, tas ātri aiziet bojā. Ar siekalām nevar inficēties ar HIV.
- Mazuļi dārziņā mēdz kost viens otram. Gadās, ka līdz asinīm. Kas būs, ja HIV inficētais bērns iekodīs manējam? Vai otrādi – mans bērns iekodīs bērnam ar HIV un asinis nonāks viņam mutē. 
- Nav riska. Ar siekalām nevar inficēties ar HIV. Asinīm, lai bērns inficētos, jābūt ļoti lielā daudzumā. Pie kodiena tik daudz nebūs.
- Pat ja ir tikai viens vīruss – pastāv inficēšanās risks.
- Tā tas nav. Viens vīruss, kā saka, nav karotājs – vajag, lai to būtu daudz.
- Es pati redzēju, kā divi mazuļi nokrita un pilnīgi vienādi pārsita ceļgalus. Pēc tam viņi palīdzēja viens otram piecelties. Asins kontakts ar asinīm!
- Tādā gadījumā jāizmazgā brūcītes ar ūdeni un jāapstrādā ar antiseptiķi. Vīruss nenokļūs asinsritē.
- Pastāv zināms procents gadījumu, kad inficēšanās ir notikusi nenoskaidrotā ceļā. Un tieši bērnudārzā tas varētu notikt.
- Bērnu vidū nav nenoskaidrotu inficēšanās gadījumu, ārsti ikvienam no viņiem zina inficēšanās iemeslu. Mazie bērni ir inficējušies no savām mātēm, bet pusaudži galvenokārt tādā pašā veidā kā pieaugušie – seksuālie kontakti bez izsargāšanās un narkotiku lietošana.
Vecāku vēlēšanās aizsargāt bērnu pat no hipotētiskiem riskiem, nelaimēm un slimībām ir saprotama. Taču saprātīgāk būs – mācīt saviem augošajiem bērniem vienmēr un pareizi lietot prezervatīvu (par spīti dažiem atšķirīgiem mītiem, tas aizsargā) un runāt ar viņiem par narkotiku kaitīgumu, tas ir mācīt, kā neinficēties ar HIV, situācijās, kad tas tiešām ir iespējams.