Biedrība "Apvienība HIV.LV" (ik dienu pl. 9 - 21)
apvieniba@apvienibahiv.lv

 
   
34571

Valsts ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt kompensējamo medikamentu pieejamību
Apskatīt komentārus (0)


09.04.2013


Apstrīdētās normas
Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” (turpmāk arī – Noteikumi) pieteikuma iesniegšanas brīdī:
84.1 punkts: „Ja pacients kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmis konkrētajai diagnozei paredzētās kompensējamo zāļu A sarakstā iekļautās zāles vai medicīniskās ierīces, ārsts uz īpašās receptes veidlapas izraksta šai diagnozei paredzēto zāļu vispārīgo nosaukumu vai medicīniskās ierīces vispārīgo nosaukumu.”
89. punkts: „Ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, lietojis zāļu vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam, zāļu formai un stiprumam atbilstošās kompensējamās zāles, bet, ja kompensējamo zāļu sarakstā ir divas vai vairākas zāles ar lētāko kompensācijas bāzes cenu, – zāles, kurām lētāko zāļu statusu ar lēmumu ir noteicis Nacionālais veselības dienests. Ja ārsts, izrakstot kompensējamās medicīniskās ierīces, lietojis to vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam un lietošanas veidam atbilstošās kompensējamās medicīniskās ierīces, bet, ja kompensējamo medicīnisko ierīču sarakstā ir divas vai vairākas medicīniskās ierīces ar lētāko kompensācijas bāzes cenu, – medicīniskās ierīces, kurām lētāko medicīnisko ierīču statusu ar lēmumu ir noteicis Nacionālais veselības dienests. Kompensācijas kārtības ietvaros aizliegts izsniegt šiem nosacījumiem neatbilstošas zāles vai medicīniskās ierīces.”
Lietas sagatavošanas laikā Ministru kabinets ir grozījis Noteikumu 89. punkta trešo teikumu, to izsakot šādā redakcijā: „Ja aptieka ir sniegusi Veselības inspekcijai šo noteikumu 91. punktā minēto informāciju par references zāļu un medicīnisko ierīču vai lētāko vispārīgā nosaukuma ietvaros kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču nepieejamību, farmaceits var izsniegt pacientam nākamās lētākās zāles vai medicīnisko ierīci.”
Augstāka juridiskā spēka normas
Satversmes 91. pants: „Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
Satversmes 111. pants: „Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.”
Lietas fakti
Pieteikuma iesniedzējs – divdesmit 11. Saeimas deputāti – norāda, ka apstrīdētās normas radot divās pacientu grupās ar atšķirīgu zāļu iegādes izdevumu kompensēšanas kārtību. Pacienti, kuri iepriekš esot saņēmuši konkrētai diagnozei paredzētos kompensējamos medikamentus, saglabā tiesības saņemt receptē norādītā konkrētā nosaukuma zāles, nepieciešamības gadījumā piemaksājot starpību starp izvēlētajām un lētākajām references zālēm. Savukārt otra pacientu grupa, kas kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš neesot saņēmusi kompensējamos medikamentus, varot saņemt tās references zāles, kurām lētāko zāļu statusu noteicis Nacionālais veselības dienests. Šāda situācija neatbilstot Satversmes 111. pantam un pārkāpjot vienlīdzības principu.
Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas esot pieņemtas ar mērķi veicināt zāļu ražotāju un izplatītāju savstarpējo konkurenci, kuras rezultātā samazinātos arī kompensējamo medikamentu cenas. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiekot nodrošināta pacientu un valsts līdzekļu ekonomija, kā arī plašākas iespējas novirzīt līdzekļus citu vajadzību apmierināšanai kompensācijas sistēmas ietvaros.
Tiesas secinājumi un nolēmums
Par valsts pienākumiem tiesību uz veselību nodrošināšanā
Satversmes tiesa atzina, ka no Satversmes 111. panta izriet valsts pienākums nodrošināt zāļu pieejamību, tomēr valstij ir uzdevums sadalīt tās rīcībā esošos resursus un noteikt, kam, kādos apstākļos un kādā veidā ārstēšana tiks apmaksāta.
Pārbaudot, vai valsts ir izpildījusi savus pienākumus, nodrošinot medikamentu pieejamību, Satversmes tiesa vērtēja, vai:
1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu tiesību realizāciju;
2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā;
3) ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi.
Tiesa secināja, ka valstī ir radīta sistēma, lai nodrošinātu veselības aprūpi un medikamentu pieejamību, tādējādi pirmais pārbaudes kritērijs ir izpildīts.
Par personu iespējām īstenot savas tiesības vismaz minimālā apmērā
Satversmes tiesa norādīja, ka medikamentu pieejamības nodrošināšanas pienākums ietver ne vien vispārīgu sistēmas izveidi, bet arī pienākumu rūpēties, lai medikamenti būtu pieejami pacientiem. Šo pienākumu iespējams izpildīt, izveidojot veselības apdrošināšanas sistēmu, izsniedzot pabalstus medikamentu iegādei, kompensējot par medikamentiem iztērētos līdzekļus vai arī citādos veidos.
Satversmes tiesa konstatēja, ka apstrīdētās normas veicina zāļu un medicīnisko ierīču ražotāju un izplatītāju konkurenci, tādējādi pazeminās zāļu un medicīnisko ierīču cenas. Līdz ar to iedzīvotāji gūst iespēju iegādāties lētākus medikamentus un samazinās valsts budžeta izdevumi par medikamentu iegādes izdevumu kompensācijām. Ietaupītos līdzekļus var izmantot, lai nodrošinātu kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču pieejamību plašākam personu lokam.
Turklāt, ja tas ir medicīniski pamatoti, ārsts kompensācijas kārtības ietvaros var izrakstīt arī citas zāles vai medicīniskās ierīces, sākot ar zemāko cenu vispārīgā nosaukuma ietvaros.
Tādējādi valsts ir nodrošinājusi kompensējamo medikamentu pieejamību vismaz minimālā līmenī.
Par apstrīdēto normu atbilstību vienlīdzības principam
Satversmes tiesa atzina, ka viena un tā pati slimība, kuras ārstēšanai ir nepieciešamas vienas un tās pašas zāles vai medicīniskās ierīces, ir pazīme, kas apvieno visus pacientus neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav saņēmuši konkrētai diagnozei paredzētās kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Konkrēto zāļu lietošanai dažādās ārstēšanās stadijās ir atšķirīga nozīme. Medicīnisku un psiholoģisku apsvērumu dēļ pacientiem, kuri jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nepieciešams nodrošināt iespēju turpināt iesākto ārstēšanās kursu. Savukārt pacientiem, kuri iepriekš nav saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nemaz nevar nodrošināt iespēju „turpināt” tās lietot, jo viņi konkrētās zāles vai medicīniskās ierīces nekad agrāk nav saņēmuši.
Tādējādi šīs atšķirīgās pacientu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos un apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu.
Satversmes tiesa nosprieda:
1) atzīt Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” 84.1 punktu un 89. punkta pirmo un otro teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 111. pantam <...>
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājās spēkā pasludināšanas brīdī. Sprieduma teksts ir pieejams arī Satversmes tiesas mājas lapā:
http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums-2012-14-03.pdf

 




 
      Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA